Pavasara gaiss Kuldīgā šogad bija neparasti dzidrs un smaržoja pēc upes un tikko plaukstošiem pumpuriem. Venta lēnām pierima pēc pavasara palu laika, un pilsētas vecās, bruģētās ielas pamazām sāka pildīties ar siltumu, ko sniedza aprīļa saule.
Es nupat biju atgriezies no objekta Aizputē, kur mēs ar puišiem bijām pabeiguši sarežģītu restaurācijas posmu vienā no vēsturiskajām muižām. Biju patīkami noguris un sapņoju par mierīgu vakaru savā dzīvoklī, no kura logiem pavērās skats uz sarkano ķieģeļu tiltu un senajiem dakstiņu jumtiem.
Taču, tiklīdz atslēdzu durvis, mans miers izgaisa kā nebijis. Gaiteņa vidū stāvēja koferis – liels, uzkrītoši košs un pilnīgi svešs šai videi. No virtuves puses atskanēja kafijas aparāta dūkoņa un tas specifiskais aromāts, ko es nebiju jutis mājās jau labu laiku.
Pie galda, it kā nekas nebūtu bijis un mēs joprojām dzīvotu vienā ritmā, pilnīgā mierā sēdēja Baiba. Tā bija mana bijusī sieva, ar kuru mūsu kopīgie ceļi krasi pašķīrās pirms vairākiem gadiem, kad viņa pēkšņi nolēma, ka prognozējamā un mierīgā dzīve provinces inženiera aizvējā vairs neatbilst viņas ambīcijām un “augstajiem lidojumiem”.
Viņai toreiz šķita, ka mūsu ikdiena ir par šauru viņas sapņiem, un viņa devās meklēt ko spožāku, atstājot mani šeit, starp rasējumiem un pilsētas mieru.
Viņa skatījās uz mani ar to pašu pašpārliecināto izteiksmi, kas savulaik lika man noticēt ikvienam viņas vārdam. Tikai tagad, trīsdesmit astoņu gadu vecumā, viņas acīs vairs nebija tā agrākā spīduma, drīzāk tāda kā aprēķina pilna neatlaidība.
Viņai blakus uz krēsla, saritinājies uz mana spilvena, gulēja mazs un pūkains mīlulis – špicveidīgs sunītis, kurš, ieraugot mani ienākam, pat nepacēlās kājās un neierējās. Tā vietā viņš tikai slinki pavēra vienu aci, gari un neapmierināti nožāvājās un tad demonstratīvi nolika galvu atpakaļ uz ķepām, it kā es būtu nevis mājas saimnieks, bet gan nejaušs garāmgājējs, kurš viņu nupat ir nevietā patraucējis viņa diendusas laikā.
Viņa visa poza liecināja par to, ka viņš šajās telpās jūtas daudz pašpārliecinātāk nekā es šajā mirklī.
Pavasara “pārsteigums” un jauna realitāte
— Labvakar, Mārtiņ, — Baiba teica, lēni malkojot kafiju no manas mīļākās krūzes. — Es zināju, ka tu būsi vēlāk, tāpēc atļāvos izmantot rezerves atslēgu, ko tu toreiz, pirms pieciem gadiem, aizmirsi man atprasīt.
Es apjuku. Ne jau tāpēc, ka būtu viņu joprojām gaidījis, bet gan par to rīcības veidu, kas valdīja gaisā. Toreiz, kad viņa aizgāja, viņa paziņoja, ka Kuldīga ir par mazu viņas ambīcijām, ka Rīgas un vēlāk arī ārzemju uzņēmējs Guntis ir tas, kurš spēs nodrošināt “īsto līmeni”. Es biju palicis šeit, turpinājis savu darbu, uzcēlis savu autoritāti un beidzot jutos saskaņā ar sevi.
— Mums ar Gunti vairs nav pa ceļam, — viņa turpināja, it kā atbildot uz manu neuzdoto jautājumu. — Viņš izrādījās pārāk ierobežots savā domāšanā. Iedomājies, viņš sāka man norādīt, kā tērēt līdzekļus, kurus es pati esmu pelnījusi ar savu klātbūtni viņa pasākumos.
Un šorīt viss nonāca tiktāl, ka mēs sapratām – katram jāiet savs ceļš. Tāpēc esmu šeit. Padzīvošu pie tevis kādu laiku, kamēr sakārtošu savas lietas Ventspilī. Tur man ir viens nekustamā īpašuma darījums procesā.
Es skatījos uz viņu un redzēju nevis sievieti, kuru kādreiz mīlēju, bet gan cilvēku, kurš meklē ērtu pieturvietu, kad negaiss aiz loga ir kļuvis pārāk brāzmains. Viņa runāja par “mūsu kopīgo pagātni” un to, ka mēs taču neesam svešinieki.
Taču pēdējo trīs gadu laikā viņa nebija pat atsūtījusi ziņu, lai pajautātu, kā man klājas vai kā sokas maniem projektiem.
Atmiņas par Gunti un “lielo dzīvi”
Kad Baiba aizgāja, tas bija pavasaris, tieši tāds pats kā tagad. Viņa devās meklēt kaut ko spožāku. Guntis bija viņas biļete uz dzīvi bez tāmēm, bez būvlaukumu dūkoņas un bez manām diskusijām par vēsturisko namu saglabāšanu un restaurācijas smalkumiem.
Viņš piederēja pie tiem, kuri “veido kontaktus” dārgos klubos un atpūšas vietās, par kurām mēs tikai redzam bildēs.
Tagad, ērti iekārtojusies manā virtuvē un lēni malkojot kafiju, viņa gari stāstīja par savām grūtībām, sūdzoties, ka pēkšņi viņai ir liegta brīva piekļuve kopējiem līdzekļiem un viņai nākas justies nepatīkami ierobežotai savā izvēlē.
Viņa mēģināja atrast ceļu pie manas sapratnes, klusā balsī atgādinot par visiem tiem gadiem, ko mēs savulaik pavadījām plecu pie pleca, it kā tam vajadzētu tūlīt pat atvērt visas durvis. Taču manā atmiņā šajā brīdī atplauka pavisam citas ainas – es spilgti atcerējos tos neskaitāmos, klusos vakarus, kad sēdēju viens pats pie rasējumiem un nebeidzu sev jautāt, kāpēc desmit gadu kopīgais darbs un rūpes pēkšņi tika nosauktas par “tukšu vietu” viņas jaunajā, spožajā dzīves plānā.
— Tu saproti, Mārtiņ, man tagad ir vajadzīgs tikai miers. Tavs dzīvoklis vienmēr ir bijis tāda kā droša vieta. Es rīt aizbraukšu pie paziņas uz Skrundu, apskatīšu savas iespējas, un tad jau redzēs. Bet šonakt es palikšu šeit. Es jau esmu nolikusi savas mantas tajā mazajā istabā, — viņa paziņoja ar tādu toni, it kā viņa joprojām būtu šīs mājas saimniece.
Tēva mantojums un patiesā vērtība
Mana mierīgā reakcija viņu nedaudz samulsināja. Viņa laikam gaidīja, ka es sākšu debatēt vai, gluži pretēji, priecāties par viņas atgriešanos. Bet es domāju par savu tēvu, kurš man reiz deva padomu, sēžot uz sola pie mūsu vecās mājas dārza.
Viņš teica: “Mārtiņ, cilvēki ir kā koki. Daži dzen saknes dziļi zemē, lai izturētu jebkuru vētru, bet citi ir kā skaisti ziedi bez saknēm – tos aizpūš pirmais stiprākais vējš. Skaties, lai tavs dārzs nav pilns tikai ar tādiem, kas zied tikai saulainā laikā.”
Mans tēvs nebija turīgs vīrs, bet viņš bija tālredzīgs. Viņš man novēlēja zemi pie Ventas rumbas, kuru es toreiz gribēju pārdot, lai palīdzētu Baibai viņas riskantajās “biznesa idejās”. Viņš mani atrunāja, un paldies viņam par to.
Šodien šis īpašums ir kļuvis par pamatu manam uzņēmumam, par vietu, kur es būvēju kaut ko paliekošu un vērtīgu.
Es lēnām piecēlos, piegāju pie loga un pavēros ārā. Kuldīga pamazām tērpās vakara gaismās. Es jutu, ka manī nav nekādu paliekošu aizvainojumu, bet tajā pašā laikā nebija arī vietas šim jaunajam “pavasara viesim”.
Mana dzīve tagad bija līdzsvarota, un tajā nebija paredzēta vieta cilvēkiem, kuri atceras par tevi tikai tad, kad viņu pašu spožums ir sācis bālēt un jaunas iespējas ir izsīkušas.
— Baiba, — es teicu, nepagriežoties. — Tas koferis gaitenī izskatās pēc kaut kā tāda, kam jādodas tālāk.
Tev ir mašīna, tev ir līdzekļi, un apkārtnē ir vairāki labi viesu nami. Šī vieta vairs nav tavs “pagaidu risinājums”.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās šī pavasara sastapšanās un kāpēc durvis uz pagātni beidzot tika aizvērtas uz visiem laikiem
